TĪKLENES DISTROFIJA
JEB MĀKULAS DEĢENERĀCIJA

Cilvēka spēju redzēt nodrošina sarežģīta redzes sitēma. Tīklene, kas ir acs iekšējais apvalks, īsteno attēla uztveri un analīzi.  Tās centrā ir vieta, kuru sauc par mākulu, kas ir atbildīga par centrālo redzi,  kurai pateicoties mēs varam  lasīt, veikt precīzus un sīkus darbus. Savukārt pārējā tīklene atbild par sānu jeb perifēro redzi, tā ir jutīga uz samazinātu gaismu un nodrošina redzi tumsā. Mākulai labas redzes nodrošināšanā ir primāra nozīme. Ja mākulā ir sākušies traucējumi, kas saistīti ar audu barošanos, konstatē mākulas distrofiju. Tā vistiešākajā veidā ir saistīta ar acs novecošanos, to veicina  dažādi  vielmaiņas traucējumi  un ārējās vides kaitīgo faktoru ietekme.

​

Tīklenes vecuma distrofijai ir divas formas – sausā un mitrā. Biežāk sastopama ir pirmā – tā ir labvēlīgāka, attīstās pakāpeniski un lēnāk, nekā mitrā distrofijas forma. Slimnieka sūdzības nav izteiktas, parasti tās ir par neskaidrāku un blāvāku redzi. Dažkārt sūdzību nav vispār – izmaiņas apskatē konstatē tikai ārsts. Slimības attīstības gaita ir atkarīga no vairākiem faktoriem, bet, ja tā progresē, traucējumi pakāpeniski paliek jūtamāki.

​

To īpaši neārstē, taču uzmana, vai nepāriet mitrajā, kas ir daudz nopietnāka kaite.

Mitrās distrofijas gadījumā izmaiņas kombinējas ar tūsku (acs audos uzkrājas šķidrums) un bieži vien šim procesam seko patoloģiska asinsvadu ieaugšana zem mākulas. Saaugušie asinsvadi laika gaitā izveido membrānu. Asinsvadu ieaugšanas gadījumā, sūdzības var būt par blāvu plankumu, kas traucē redzi gan tuvumā, gan tālumā.

Mitrās formas gadījumā ievērojami pasliktinās redze – acu priekšā parādās tumšs plankums, nav iespējams skaidri saskatīt cilvēku sejas un sīkas detaļas, kropļojas līnijas, līgojas rūtiņas, priekšmeti izskatās šķībi, tekstā pazūd burti, taču, pagriežot galvu, var izdoties atrast acs vietu, ar kuru var redzēt labāk. Izmaiņas novēro arī krāsu redzē – tās kļūst blāvākas.